Viņš nav mainījies vienā dienā. Bet viņa vajadzības gan.
Kā pamanīt un saprast izmaiņas, dzīvniekam novecojot.
Kad pie manis nonāca Rūdis, es biju nobijusies.
Kaķis seniors. Nieru mazspēja. Operējama actiņa. Man šķita, ka mana ikdiena tūlīt pilnībā mainīsies un seniora aprūpe prasīs daudz vairāk spēka, laika un zināšanu nekā jebkad iepriekš.
Bet notika kas cits.
Ikdiena palika pārsteidzoši līdzīga tai, kāda tā bija ar citiem kaķiem. Lielākā atšķirība nebija barošana vai zāles. Lielākā atšķirība bija tas, ka pamazām iemācījos vērot mīluļa uzvedību daudz uzmanīgāk.
Un tas laikam ir lielākais, ko seniori man ir iemācījuši.
Rūpējoties par senioru, vissvarīgākās pārmaiņas bieži nenotiek vienā dienā. Tās ienāk klusi, un tieši tāpēc tās ir tik viegli palaist garām.
Kad dzīvnieks kļūst par senioru?
Ja paskatīsies dažādos avotos, redzēsi atšķirīgus skaitļus. Daudzi veterinārārsti kaķi par senioru sāk uzskatīt ap 8–10 gadu vecumu.
Bet godīgi? Man ar šo definīciju vienmēr ir bijis mazliet grūti sadzīvot.
Man mājās ir astoņus gadus vecs kaķis, kurš spēlējas kā četrus mēnešus vecs kaķēns. Man ir vienpadsmit gadus veca kaķene, kurai nav ne uzvedības pārmaiņu, ne noviržu asins analīzēs. Viņu ikdiena nav prasījusi nekādas īpašas adaptācijas – ne barībā, ne mājās, ne medikamentos.
Tāpēc es pati senioru vairāk izjūtu nevis kā vecumu pasē, bet kā brīdi, kad sāk mainīties dzīvnieka vajadzības.
Kad viņš kustas citādi.
Kad vairāk guļ.
Kad sāk izvēlēties citas vietas atpūtai.
Kad ikdienā parādās mazas lietas, kas agrāk nebija vajadzīgas.
Vecums ir svarīgs, bet vēl svarīgāk ir pamanīt pārmaiņas
Pirmais solis nav pamanīt slimību. Pirmais solis ir iepazīt sava dzīvnieka normu.
Novecošana ir daudz klusāka, nekā es gaidīju.
Sāpes var izskatīties dažādi
Manā pieredzē tās bieži izpaužas kā:
šņākšana vai košana vietā, kur agrāk ļāva pieskarties;
izvairīšanās no glāstiem;
mazāka vēlme kustēties vai lēkt;
pēkšņas, bet arī nelielas uzvedības pārmaiņas.
Īpaši grūti pamanīt ir zobu un mutes dobuma sāpes. Kaķis var turpināt ēst arī ar ļoti iekaisušām un sāpīgām smaganām. Tāpēc apetīte vien nepasaka, ka viss ir kārtībā.
Ko pati esmu iemācījusies
Lai cik tas arī nebūtu jocīgi, dzīvojot kopā ar senioriem, esmu sapratusi, ka cienu un novērtēju mūsu ļoti limitēto laiku kopā.
Tas liek daudz vairāk novērtēt visus viņu sīkumus – mīļāko gulēšanas vietu, veidu, kā viņi skatās, kā viņi sasveicinās vai atnāk apsēsties blakus. Un laikam tāpēc man šķiet, ka viņos ir tik daudz, ko mīlēt.
Es ļoti gribētu, lai seniora vārds cilvēkos rada nevis bailes, bet mieru. Sajūtu, ka ar nelielām pārmaiņām var izdarīt ļoti daudz un ka labāka dzīves kvalitāte bieži sākas ar pavisam vienkāršu lietu – vērīgāk paskatīties uz savu dzīvnieku.
2. Dehidratācija
Par šo tēmu mani izglītoja veterinārārste. Kaķi pēc savas dabas dzer īpaši maz. Tas nozīmē, ka senioriem dehidratācijas risks kļūst vēl lielāks. Tā radās mūsu trešā ēdienreize. Mums ir brokastis. Vakariņas. Un pirms miega – "naksniņas".
Sākumā mēģināju pieliet ūdeni sausajai barībai. Dažiem tas patika. Citi paskatījās uz mani tā, it kā es būtu sabojājusi viņu dzīvi, un atteicās ēst. Tad atcerējos, ka konservos ir daudz šķidruma. Tagad nelielai konservu porcijai vai šķidrajam gardumam pieleju apmēram 30 ml ūdens. Rezultāts ir tik veiksmīgs, ka kaķi man neļauj iet gulēt, kamēr nebūs dabūjuši savu gardum-ūdens šķīvīti. Tā nav burvju recepte. Tas vienkārši ir veids, kas nostrādāja mūsu mājās.
Ko vērot ikdienā?
Vai dzīvnieks izdzer ūdeni mazāk nekā parasti?
Vai pēkšņi sāk dzert daudz vairāk?
Vai mainās izkārnījumi?
Vai sausā barība kļūst vienīgais, ko viņš vēlas?
Svarīgākais nav zināt precīzu mililitru skaitu. Svarīgākais ir zināt, kas ir normāli tieši tavam dzīvniekam.
3. Urīnceļu problēmas
Šī ir lieta, kurai agrāk nepievērsu pietiekamu uzmanību. Tagad kaķu kastīte man pasaka ļoti daudz.
Es cenšos zināt:
aptuveni cik reižu dienā katrs kaķis urinē;
apmēram cik ilgu laiku tas aizņem;
vai urīna daudzums ir mainījies;
vai mainījusies krāsa vai smarža.
Tas izklausās sarežģīti, bet tieši šīs sīkās lietas palīdz pamanīt problēmas agrāk. Un ātri vien kļūst par ierastu ikdienas novērojumu.
Ja kaķis kastīti apmeklē biežāk, bet urinē ļoti maz, tas ir novērojums, ko ir vērts pateikt veterinārārstam. Ja urinēšana kļūst ilgāka vai acīmredzami sagādā diskomfortu – arī tas ir svarīgi.
Ko es ieteiktu darīt vēl pirms parādās problēmas?
Lietas, kuras pamanāmas asins analīzēs laicīgi, bieži nozīmē vairāk kvalitatīva laika kopā.
Ikdiena kļūst vieglāka ar mazām izmaiņām
Nav nepieciešama jauna dzīve. Vajag tikai mazliet pielāgot esošo.
Zemāka kastīte
Šie piemēri nav instrukcija visiem dzīvniekiem. Tie ir atgādinājums novērot konkrētā dzīvnieka uzvedību un adaptēties viņa vajadzībām.
Vislabākais, ko vari darīt sava dzīvnieka seniora labā, ir pamanīt to, kas viņam patīk, kas nepatīk, un darīt labāko, ko Tu vari. Tieši tāpat kā Tu attiecies prett cilvēkiem, kurus mīli.
Neslīdošas taciņas
Mūsu sunim Žukam artrīta dēļ bija grūti pārvietoties pa parketu un flīzēm. Mājās uz grīdas piestiprināju paklāja kvadrātus tikai tajās vietās, kur viņš staigā visbiežāk.
Man – pāris paklāji. Viņam – daudz drošāka ikdiena un mazākas sāpes.
Padari mīļāko vietu vēl mīļāku
Mika dzīves nogalē iemīlēja vienu virtuves stūri. Es tur uzšuvu viņai gultiņu, atbrīvoju vietu un pieliku nagu asināmo. Viņa sāka izmantot abus.
Mitjam patika paslēpties, tāpēc viņam izveidoju klusu mājiņu guļamistabas stūrī.
Olafam komfortu deva pavisam kas cits – viegls spiediens uz ķermeni. Viņam atradu pavisam mazu zīdaiņu krekliņu, un bija redzams, cik ļoti viņš tajā atslābinās.
Rūpējoties par kaķiem ar artrītu vai kustību grūtībām, sapratu, cik liela nozīme ir zemai ieejai kastītē.
Es pati Depo nopirku lielu mantu glabājamo kasti un izgriezu ieeju tieši tik zemu, cik vajadzēja manam kaķim. To izmantojam jau vairākus gadus.
Ko es mainītu agrāk, ja varētu?
Ja mājās dzīvo vairāki kaķi, es neatstātu barību pieejamu visu diennakti. Dzīvnieku ēdienreizes man ir kļuvušas par vienu no svarīgākajiem viņu veselības stāvokļa indikatoriem.
Tās ļauj pamanīt:
apetītes izmaiņas;
vemšanu pēc ēšanas;
svara izmaiņas;
ka viens dzīvnieks neapēdīs cita dzīvnieka ēdienu.
Tieši šādi es ļoti ātri pamanīju, ka Enguram jaunā barība neder. Un citā reizē apetītes izmaiņas pamanīju jau dažu ēdienreižu laikā – tas ļāva ārstēšanu sākt daudz agrāk.
Protams, ir izņēmumi. Dzīvniekiem ar samazinātu apetīti vai noteiktām slimībām brīva pieeja barībai var būt nepieciešama. Mājās, kurās ir vairāki kaķi, viņu uzvedība ēdienreizēs man ir devusi daudz vairāk informācijas nekā jebkas cits.
Ja no raksta paņem tikai vienu lietu...
Šodien piecas minūtes pavēro savu dzīvnieku. Nemeklē slimību. Paskaties, kā viņš pieceļas. Cik ilgi ēd. Kur izvēlas gulēt. Cik reižu aiziet uz kastīti. Kā viņš sasveicinās ar tevi vai citiem mājas dzīvniekiem.
Tu neveido diagnozi. Tu iepazīsti viņa normu. Un tieši tā ir lieta, kas, manuprāt, palīdz visātrāk pamanīt brīdi, kad kaut kas sāk mainīties.
Sāc vērot!
Ja mājās dzīvo desmit vai divpadsmit gadus vecs kaķis, kurš šobrīd izskatās pilnīgi vesels, es neko drastisku nemainītu. Es sāktu vērot. Iepazīt viņa normu.
Cik viņš ēd?
Cik dzer?
Kā viņš pārvietojas?
Kur viņš izvēlas gulēt?
Kā komunicē ar citiem dzīvniekiem?
Jo tieši šo informāciju veterinārārstam ir ļoti grūti iegūt bez tevis.
Atrodi veterinārārstu, kuram uzticies
Manā dzīvē ir bijušas ļoti sāpīgas situācijas, kad tikai vairākus gadus vēlāk esmu sapratusi, ka toreiz bija iespējami arī citi risinājumi. Tas iemācīja man nebaidīties jautāt otru viedokli un meklēt speciālistu, kurš turpina mācīties.
Profilaktiskas asins analīzes reizi gadā
Un jā – es piekrītu ārstiem, ka regulāras analīzes senioram ir ļoti vērtīgas. Tās var palīdzēt pamanīt izmaiņas vēl pirms dzīvnieks jūtas slikti. Tās nav tikai investīcija ārstēšanā. Tās ir investīcija viņa dzīves kvalitātē.
Man šķita, ka vienā dienā pamodīšos un sapratīšu – "mans kaķis ir vecs." Tā nenotiek.
Tagad, skatoties atpakaļ, redzu ļoti daudz pārmaiņu. Bet tās sakrājās pamazām. Tik pamazām, ka tajā brīdī tās gandrīz nav iespējams pamanīt.
Tas ir mazliet kā skatīties, kā aug bērns. Ikdienā izmaiņas neredzi. Pēc gada saproti, cik daudz viss ir mainījies. Tieši tāpēc senioru aprūpē vērošana ir tik svarīga.
Trīs lietas, kuras, manuprāt, ir visgrūtāk pamanīt.
Es domāju, ka seniora aprūpe nozīmēs milzīgas izmaiņas manā dzīvē. Patiesībā visbiežāk tās ir mazas pārmaiņas, kas rodas pakāpeniski. Un tas ir mierinoši. Ja dzīvnieks noveco kopā ar tevi, ļoti iespējams, ka Tu soli pa solim pielāgosies viņam.
1. Sāpes – īpaši kaķiem
Šī joprojām ir lieta, kuru es mācos. Mēs bieži iedomājamies, ka dzīvnieks, kuram sāp, skaļi par to paziņos. Ka viņš neēdīs, klibos vai visu laiku vaidēs. Kaķi ir daudz viltīgāki. Viņi ļoti ilgi cenšas izskatīties tā, it kā viss būtu kārtībā. Rūdis man to iemācīja.
Sākumā pamanīju, ka viņš staigā nedaudz citādi. Pakaļkājas šķita stīvākas, gurni kustējās citā leņķī nekā vajadzētu. Bet visnodevīgākais brīdis bija pavisam cits. Es pieskāros viņa gūžai un Rūdis man uzšņāca.
Ir jāsaprot – šis bija kaķis, kuru es nekad nebiju dzirdējusi šņācam. Ne vizītē pie veterinārārsta, ne griežot viņa nagus. Nekad. Viņš mani ļoti mīlēja un vienmēr bija maigs.
Tāpēc tas viens šņāciens pateica vairāk nekā desmit citi simptomi. Man vajadzēja laiku, lai saliktu kopā puzli un saprastu, ka tas nav "vienkārši vecums". Vēlāk mēs uzzinājām, ka Latvijā ir dzīvnieku fizioterapija, un nonācām pie fizioterapeites Bettijas Ligeres. Tieši tad pirmo reizi saņēmu saprotamu izskaidrojumu – kas notiek, kā viņam var palīdzēt un ko es pati varu darīt mājās. Tas man ļoti mainīja skatījumu uz seniora aprūpi.
Es ilgu laiku domāju, ka sāpes būs viegli pamanīt. Pat pēc vairākiem gadiem, rūpējoties par senioriem, es vēl joprojām mācos tās pamanīt ātrāk. Un man šķiet svarīgi to pateikt skaļi – nepamanīt uzreiz nenozīmē, ka Tev nerūp.