Kā mainās dzīvnieka vajadzības, viņam novecojot?

Kad pie manis nonāca Rūdis, es biju nobijusies.

Seniora kaķis. Nieru mazspēja. Operējama actiņa. Man šķita, ka mana ikdiena tūlīt pilnībā mainīsies un seniora aprūpe prasīs daudz vairāk spēka, laika un zināšanu nekā jebkad iepriekš.

Bet notika kas cits.

Ikdiena palika pārsteidzoši līdzīga tai, kāda tā bija ar citiem kaķiem. Lielākā atšķirība nebija barošana vai zāles. Lielākā atšķirība bija tas, ka pamazām iemācījos skatīties daudz uzmanīgāk.

Un tas laikam ir lielākais, ko seniori man ir iemācījuši.

Rūpējoties par senioru, vissvarīgākās pārmaiņas bieži nenotiek vienā dienā. Tās ienāk klusi, un tieši tāpēc tās ir tik viegli palaist garām.

Kad dzīvnieks kļūst par senioru?

Ja paskatīsies dažādos avotos, redzēsi atšķirīgus skaitļus. Daudzi veterinārārsti kaķi par senioru sāk uzskatīt ap 8–10 gadu vecumu.

Bet godīgi? Man ar šo definīciju vienmēr ir bijis mazliet grūti sadzīvot.

Man mājās ir astoņus gadus vecs kaķis, kurš spēlējas kā četrus mēnešus vecs kaķēns. Man ir vienpadsmit gadus veca kaķene, kurai nav ne uzvedības pārmaiņu, ne noviržu asins analīzēs. Viņu ikdiena nav prasījusi nekādas īpašas adaptācijas – ne barībā, ne mājās, ne medikamentos.

Tāpēc es pati senioru vairāk izjūtu nevis kā vecumu pasē, bet kā brīdi, kad sāk mainīties dzīvnieka vajadzības.

Kad viņš kustas citādi.

Kad vairāk guļ.

Kad sāk izvēlēties citas vietas atpūtai.

Kad ikdienā parādās mazas lietas, kas agrāk nebija vajadzīgas.

Vecums ir svarīgs, bet vēl svarīgāk ir pamanīt pārmaiņas

"Pirmais solis nav pamanīt slimību. Pirmais solis ir iepazīt sava dzīvnieka normu."

Novecošana ir daudz klusāka, nekā es gaidīju

Man šķita, ka vienā dienā pamodīšos un sapratīšu – "mans kaķis ir vecs."

Tā nenotiek.

Tagad, skatoties atpakaļ, redzu ļoti daudz pārmaiņu. Bet tās sakrājās pamazām. Tik pamazām, ka tajā brīdī tās gandrīz nav iespējams pamanīt.

Tas ir mazliet kā skatīties, kā aug bērns. Ikdienā izmaiņas neredzi. Pēc gada saproti, cik daudz viss ir mainījies.

Tieši tāpēc senioru aprūpē vērošana ir tik svarīga.

Ko pati esmu iemācījusies

Es domāju, ka seniora aprūpe nozīmēs milzīgas pārmaiņas manā dzīvē.

Patiesībā visbiežāk tās ir mazas pārmaiņas, kas ienāk pakāpeniski. Un tas ir mierinoši.

Ja dzīvnieks noveco kopā ar tevi, ļoti iespējams, ka tu pielāgosies viņam soli pa solim.

Trīs lietas, kuras, manuprāt, ir visgrūtāk pamanīt

1. Sāpes – īpaši kaķiem

Šī joprojām ir lieta, kurā es mācos.

Mēs bieži iedomājamies, ka dzīvnieks, kuram sāp, skaļi par to paziņos. Ka viņš neēdīs, klibs vai visu laiku vaidēs.

Kaķi ir daudz viltīgāki.

Viņi ļoti ilgi cenšas izskatīties tā, it kā viss būtu kārtībā.

Rūdis man to iemācīja.

Sākumā pamanīju, ka viņš staigā nedaudz citādi. Pakaļkājas šķita stīvākas, gurni kustējās citā leņķī nekā citiem kaķiem. Bet visnodevīgākais brīdis bija pavisam cits.

Es pieskāros viņa gūžai.

Un Rūdis man uzšņāca.

Ir jāsaprot – šis bija kaķis, kuru es nekad nebiju dzirdējusi šņācam. Ne pie veterinārārsta, ne griežot nagus. Nekad. Viņš mani ļoti mīlēja un vienmēr bija maigs.

Tāpēc tas viens šņāciens pateica vairāk nekā desmit citi simptomi.

Man vajadzēja laiku, lai saliktu kopā puzli un saprastu, ka tas nav "vienkārši vecums".

Vēlāk mēs uzzinājām, ka Latvijā ir dzīvnieku fizioterapija, un nonācām pie fizioterapeites Bettijas Ligeres. Tieši tad pirmo reizi saņēmu skaidru izskaidrojumu – kas notiek, kā viņam var palīdzēt un ko es pati varu darīt mājās.

Tas man ļoti mainīja skatījumu uz seniora aprūpi.

Sāpes var izskatīties pavisam citādi

Manā pieredzē tās bieži izpaužas kā:

• šņākšana vai košana vietā, kur agrāk ļāva pieskarties;

• izvairīšanās no glāstiem;

• mazāka vēlme kustēties vai lēkt;

• pēkšņas uzvedības pārmaiņas.

Īpaši grūti pamanīt ir zobu un mutes dobuma sāpes. Kaķis var turpināt ēst arī ar ļoti iekaisušām un sāpīgām smaganām. Tāpēc apetīte vien nepasaka, ka viss ir kārtībā.

Ko pati esmu iemācījusies

Es ilgu laiku domāju, ka sāpes būs viegli pamanīt.

Pat pēc vairākiem gadiem, rūpējoties par senioriem, es vēl joprojām mācos tās pamanīt ātrāk.

Un man šķiet svarīgi to pateikt skaļi – nepamanīt uzreiz nenozīmē, ka tev nerūp.

2. Dehidratācija

Par šo mani izglītoja veterinārārste.

Kaķi pēc dabas ir hroniski par maz dzeroši dzīvnieki. Tas nozīmē, ka senioriem dehidratācijas risks kļūst vēl lielāks.

Tā radās mūsu trešā ēdienreize.

Mums ir brokastis. Vakariņas. Un pirms miega – "naksniņas".

Sākumā mēģināju liet ūdeni sausajai barībai. Dažiem tas patika. Citi paskatījās uz mani tā, it kā būtu sabojājusi viņu dzīvi, un atteicās ēst.

Tad sapratu, ka konservos jau tāpat ir daudz šķidruma.

Tagad nelielai konservu porcijai vai šķidrajam gardumam pieleju apmēram 30 ml ūdens. Rezultāts ir tik veiksmīgs, ka mani kaķi neļaus iet gulēt, kamēr nebūs dabūjuši savu gardum-ūdens šķīvīti.

Tā nav burvju recepte.

Tas vienkārši ir veids, kas nostrādāja mūsu mājās.

Ko var vērot ikdienā?

• Vai dzīvnieks izdzer mazāk nekā parasti?

• Vai pēkšņi sāk dzert daudz vairāk?

• Vai mainās izkārnījumi?

• Vai sausā barība kļūst vienīgais, ko viņš vēlas?

Svarīgākais nav zināt ideālo mililitru skaitu. Svarīgākais ir zināt, kas ir normāli tieši tavam dzīvniekam.

3. Urīnceļu problēmas

Šī ir lieta, kurai agrāk nepievērsu pietiekamu uzmanību.

Tagad kaķu kastīte man pasaka ļoti daudz.

Es cenšos zināt:

• cik reižu dienā katrs kaķis urinē;

• cik ilgi tas aizņem;

• vai urīna daudzums ir mainījies;

• vai mainījusies krāsa vai smarža.

Tas izklausās sīki, bet tieši šīs sīkās lietas palīdz pamanīt problēmas agrāk.

Ja kaķis kastīti apmeklē biežāk, bet urinē ļoti maz, tas ir novērojums, ko ir vērts pateikt veterinārārstam. Ja urinēšana kļūst ilgāka vai acīmredzami sagādā diskomfortu – arī tas ir svarīgi.

Ko es ieteiktu darīt vēl pirms parādās problēmas?

Ja mājās dzīvo desmit vai divpadsmit gadus vecs kaķis, kurš šobrīd izskatās pilnīgi vesels, es neko drastisku nemainītu.

Es sāktu vērot.

Iepazīt viņa normu.

• Cik viņš ēd?

• Cik dzer?

• Kā viņš pārvietojas?

• Kur viņš izvēlas gulēt?

• Kā komunicē ar citiem dzīvniekiem?

Jo tieši šo informāciju veterinārārstam ir ļoti grūti iegūt bez tevis.

Otrs padoms, ko es dotu ikvienam, ir atrast veterinārārstu, kuram uzticies.

Manā dzīvē ir bijušas ļoti sāpīgas situācijas, kad tikai vairākus gadus vēlāk sapratu, ka toreiz bija iespējami arī citi risinājumi. Tas iemācīja man nebaidīties prasīt otru viedokli un meklēt speciālistu, kurš turpina mācīties.

Un jā – es piekrītu ārstiem, ka profilaktiskas asins analīzes reizi gadā senioram ir ļoti vērtīgas. Tās var palīdzēt pamanīt izmaiņas vēl pirms dzīvnieks jūtas slikti.

Tās nav tikai investīcija ārstēšanā.

Tās ir investīcija viņa dzīves kvalitātē.

Lietas, kuras var pamanīt analīzēs agrāk, bieži nozīmē vairāk laba laika kopā.

Ikdiena kļūst vieglāka ar mazām izmaiņām

Senioram ne vienmēr vajag jaunu dzīvi.

Bieži vajag tikai mazliet pielāgot esošo.

Zemāka kastīte

Rūpējoties par kaķiem ar artrītu vai kustību grūtībām, sapratu, cik liela nozīme ir zemai ieejai kastītē.

Es pati nopirku lielu mantu glabājamo kasti un izgriezu ieeju tieši tik zemu, cik vajadzēja manam kaķim. To izmantojam jau vairākus gadus.

Neslīdošas taciņas

Mūsu sunim Žukam artrīta dēļ bija grūti pārvietoties pa parketu un flīzēm.

Pa māju izliku paklāja kvadrātus tikai tajās vietās, kur viņš staigā visbiežāk.

Priekš manis – pāris paklāji.

Priekš viņa – daudz drošāka ikdiena.

Padari mīļāko vietu vēl mīļāku

Mika dzīves nogalē iemīlēja vienu virtuves stūri.

Es tur uzšuvu viņai gultiņu, atbrīvoju vietu un pieliku nagu asināmo.

Viņa sāka izmantot abus.

Mitjam patika paslēpties, tāpēc viņam izveidoju klusu mājiņu guļamistabas stūrī.

Olafam komfortu deva pavisam kas cits – viegls spiediens uz ķermeni. Viņam atradu pavisam mazu zīdaiņu krekliņu, un bija redzams, cik ļoti viņš tajā atslābinās.

Šie piemēri nav instrukcija visiem dzīvniekiem.

Tie ir atgādinājums skatīties uz konkrēto dzīvnieku.

Ko pati esmu iemācījusies

Vislabākais, ko vari darīt sava dzīvnieka seniora labā, ir pamanīt viņa patikas un nepatikas un darīt to, kas ir tavās spējās, lai tās cienītu.

Tieši tāpat kā tu dari ar cilvēkiem, kurus mīli.

No kā es atteiktos savās mājās?

Ja mājās dzīvo vairāki kaķi, es vairs neatstātu barību pieejamu visu diennakti.

Ēdienreizes man ir kļuvušas par vienu no svarīgākajiem veselības novērojumiem.

Tās ļauj pamanīt:

• apetītes izmaiņas;

• vemšanu pēc ēšanas;

• svara izmaiņas;

• to, kurš kaķis ēd ko.

Tieši šādi es ļoti ātri pamanīju, ka Enguram jaunā barība neder. Un citā reizē apetītes izmaiņas pamanīju jau dažu ēdienreižu laikā – tas ļāva ārstēšanu sākt daudz agrāk.

Protams, ir izņēmumi. Dzīvniekiem ar samazinātu apetīti vai noteiktām slimībām brīva pieeja barībai var būt nepieciešama. Bet vairāku veselīgu kaķu mājās ēdienreizes man ir devušas daudz vairāk informācijas nekā jebkas cits.

Ja šodien izdarītu tikai vienu lietu...

Šodien piecas minūtes pavēro savu dzīvnieku.

Nemeklē slimību.

Paskaties, kā viņš pieceļas. Cik ilgi ēd. Kur izvēlas gulēt. Cik reižu aiziet uz kastīti. Kā viņš sasveicinās ar tevi vai citiem mājas dzīvniekiem.

Tu neveido diagnozi.

Tu iepazīsti viņa normu.

Un tieši tā ir lieta, kas, manuprāt, palīdz visātrāk pamanīt brīdi, kad kaut kas sāk mainīties.

Ko pati esmu iemācījusies

Jocīgā veidā, man senioros visvairāk patīk apziņa, ka mums ir ļoti limitēts laiks kopā.

Tas liek daudz vairāk novērtēt visus viņu sīkumus – mīļāko gulēšanas vietu, veidu, kā viņi skatās, kā viņi sasveicinās vai atnāk apsēsties blakus.

Un laikam tāpēc man šķiet, ka viņos ir tik daudz, ko mīlēt.

Es ļoti gribētu, lai seniora vārds cilvēkos rada nevis bailes, bet mieru. Sajūtu, ka ar nelielām pārmaiņām var izdarīt ļoti daudz, un ka labāka dzīves kvalitāte bieži sākas ar pavisam vienkāršu lietu – uzmanīgāk paskatīties uz savu dzīvnieku.

Sākums | Par mums | Kā palīdzēt | Kontakti